Ģenētiskā diagnostika

• Preimplantācijas ģenētiskā testēšana (PGT) izmeklē embrijus medicīniskās apaugļošanas (IVF) laikā pirms iespējamās pārvietošanas uz sievietes dzemdi, lai noteiktu virkni ģenētisku problēmu, kas var izraisīt implantācijas neveiksmi, spontānu abortu un iedzimtus defektus bērnam.
• Šie ģenētiskie defekti ietver trūkstošu vai papildu hromosomu embrijā (piemēram, Dauna sindromu), viena gēna traucējumus (piemēram, sirpjveida šūnu anēmiju) vai gēnu pārkārtošanos, kas var izraisīt grūtniecības pārtraukšanu un iedzimtus defektus.
• Mēs izmantojam trīs specifiskus PGT veidus, kas ir jauns termins un ietver sevī tādas pašas funkcijas kā vairāk pazīstamā pirmsimplantācijas ģenētiskā diagnostika (PGD) un pirmsimplantācijas ģenētiskā skrīninga (PGS) embriju ģenētiskie testi.
• Embriologi izmanto PGT, lai IVF laikā diagnosticētu ģenētiski nepilnvērtīgus embrijus un tie netiks izmantoti un pārnesti uz sievietes dzemdi, lai iestātos grūtniecība.

Pirmsimplantācijas ģenētiskā testēšana attiecas uz trīs veidu testiem, kurus ir iespējams veikt embrijiem IVF laikā:

• Pirmsimplantācijas ģenētiskā skrīninga patoloģiska hromosomu skaita noteikšanai (PGT-A);
• Pirmsimplantācijas ģenētiskā pārbaude monogēnai (viena gēna) slimībai (PGT-M);
• Pirmsimplantācijas ģenētiskās testēšana, lai noteiktu nepareizus hromosomu strukturālos pārkārtojumus (PGT-SR), piemēram, inversijas un translokācijas.

Speciālisti iesaka veikt šos testus divu svarīgu iemeslu dēļ. Viens no tiem ir noteikt, vai embrijiem ir ģenētiskas novirzes, kas bieži izraisa neveiksmīgu implantāciju un spontānu abortu, kā rezultātā IVF ir neveiksmīgs. Otrs mērķis ir identificēt embrijus ar ģenētiskiem defektiem, kuru rezultātā bērnam ir iedzimti ģenētiski traucējumi, kas var izraisīt nopietnus traucējumus kā, piemēram, muskuļu distrofiju vai pat nāvi.

Embriji, kuriem konstatēti defekti, netiek pārnesti uz sievietes dzemdi. Pētījumi ir pierādījuši, ka ģenētiskie defekti embrijos ir galvenais neveiksmīgas grūtniecības cēlonis.

Šie trīs PGT veidi pamazām aizstāj iepriekšējos terminus – preimplantācijas ģenētiskais skrīnings (PGS) un pirmsimplantācijas ģenētiskā diagnoze (PGD). PGS funkcija tagad tiek veikta, izmantojot PGT-A. PGD funkciju veic PGT-SR vai PGT-M. Pašas pārbaudes joprojām tiek veiktas, izmantojot tādas pašas vai līdzīgas metodes.

PGT-A ir embrija ģenētiskā analīze, lai noteiktu, vai tam ir normāls hromosomu daudzums. Spermas vai olšūnu nevienlīdzīga dalīšanās rezultātā embrijam var būt pārāk maz vai pārāk daudz hromosomu.

Lielākajai daļai cilvēku ir 46 hromosomas, no katra vecāka tiek mantotas 23 hromosomas. Ja embrijam trūkst hromosomas vai ir papildu hromosoma, to sauc par aneuploīdiju. Monosomija nozīmē vienu trūkstošu hromosomu, savukārt trisomija – vienu papildu hromosomu.

Bērns var izdzīvot tikai viena veida monosomijas gadījumā – ja trūkst vai ir bojāta viena no X hromosomām. Šo saslimšanu sauc par Tērnera sindromu. Viena no pazīstamākajām saslimšanām hromosomu trisomijas gadījumā ir Dauna sindroms (21. hromosomas trisomija), Edvardsa sindroms (18. hromosomas trisomija) un Patau sindroms (13. Hromosomas trisomija).

Aneuploīdijas ir viens no galvenajiem neveiksmīgas implantācijas un spontāno abortu iemesliem, kā arī galvenais iedzimtu saslimšanu cēlonis.

PGT-A ieteicams veikt:

• Pāriem, kuriem iepriekš bijusi grūtniecība ar aneuploīdiju;
• Sievietēm, kurām ir bijuši divi vai vairāki spontānie aborti;
• Sievietēm, kurām iepriekš bijusi neveiksmīga embrija implantācija;
• Sievietēm, kurām diagnosticēta neizskaidrojama neauglība;
• Sievietēm, kuras vecākas par 35 gadiem;
• Sievietēm, kurām bijušas atkārtotas neveiksmīgas neauglības ārstēšanas procedūras.

(PGT-M) var piedāvāt pāriem, kuri vēlas izvairīties no iedzimtu ģenētisku slimību pārnešanas riska bērnam.

PGT-M ir metode, ko izmanto, lai novērtētu embrijus attiecībā uz ģenētiskām slimībām un hromosomu anomālijām. PGT-M diagnosticē specifiskas gēnu mutācijas, kuras nēsātājs ir viens vai abi vecāki. Embrijam tiek veikta biopsija, kuras laikā paņem dažas šūnas. Tālāk tās tiek pārbaudītas ģenētikas laboratorijā, vai embrijam ir pārnesta jau zināma, ģimenē esoša ģenētiskā saslimšana.

PGT-M var izmantot, lai meklētu viena gēna traucējumus (iedzimtas slimības, ko izraisa vienā gēnā). Pēc analīzes veikšanas, veselos embrijus var pārnest uz dzemdes dobumu. Šādā veidā iespējams izvairīties no ģenētisko slimību pārmantošanu.

Kam tas ir piemērots?

PGT-M galvenokārt lieto indivīdiem/pāriem, kuriem ir augsts iedzimtu slimību pārnešanas risks.

PGT-M pārbauda izplatītas saslimšanas, tostarp:

• Hantingtona slimība;
• Sirpjveida šūnu anēmija;
• Muskuļu distrofija;
• Cistiskā fibroze;
• BRCA1 un BRCA2 mutācijas;
• Trauslās X hromosomas sindroms;
• Teja-Saksa slimība.

PGT-M priekšrocības:

• Uzlabo IVF panākumu līmeni – ģenētiski veseliem embrijiem ir lielāka iespēja implantēties un piedzimt veseliem bērniem.
• Samazina iedzimtu slimību pārnešanas risku – PGT-M ļauj indivīdiem/pāriem ar zināmu iedzimtu slimību radīt bērnu, kuram, visticamāk, nebūs iedzimtās slimības.

PGT-SR analizē to pacientu embrijus, kuriem ir zināma hromosomu strukturāla pārkārtošanās, piemēram, inversija vai translokācija. Šie pacienti ir pakļauti lielākam riskam radīt bērnus, kuriem ir izmainīts ģenētiskais materiāls. Pacientiem ar šīm problēmām bieži novērojami atkārtoti spontānie aborti.

PGT-SR pārbauda traucējumus, tostarp:

• Robertsona translokācijas;
• Reciprokālās translokācijas;
• Inversijas.

Kad un kāpēc?

Mūsdienu pasaulē, kur pacientiem tiek sniegta plaša informācija un piedāvātas dažādas iespējas, arvien svarīgāka kļūst apzinātu lēmumu pieņemšana par savas ģimenes veselību un nākotni. Veicot vairākus IVF mēģinājumus ar PGT-A, potenciālie vecāki dažkārt saskaras ar situāciju, ka nevienam no embrijiem nav pareizā hromosomu komplekta. Tas ir brīdis, kad ir ārkārtīgi svarīgi pieņemt lēmumu – turpināt mēģinājumus vai meklēt alternatīvus ceļus. Viena no alternatīvām ir donoru dzimumšūnu (gametu) izmantošana. Tomēr donora izvēle var būt sarežģīta, ņemot vērā, ka embrija veidošanā ir iesaistītas abu vecāku dzimumšūnas. Šādās situācijās palīgā nāk PGT-Complete analīze, kas sniedz informāciju par aneiploīdiju un palīdz pieņemt izsvērtus lēmumus.

Šī testa pamatā ir PGT-A testēšana, taču šī testēšana ir kaut kas vairāk par aneuploidijas testēšanu, tā nodrošina jaunu aprūpes standartu ar klīniski visaptverošāko ieskatu.

• PGT-A – uzlabo veiksmīgas IVF iespēju, atlasot pareizo embriju pārnešanai;
• Vecāku kvalitātes kontrole – sniedz vecākiem pārliecību, ka tika izmantota paredzēta olšūna vai sperma;
• Ģenētiskā PN pārbaude – sniedz iespēju identificēt īstus 2PN, un nodalīt tos no morfoloģiski identificētiem 0,1, 3PN embrijiem;
• Aneuploidijas izcelsme – palīdz identificēt anomālijas izcelsmi, lai pieņemtu turpmākos lēmumus.

PGT-Complete tests kļūst arvien svarīgāks reproduktīvajā medicīnā, palīdzot pacientiem pieņemt apzinātus lēmumus par dzimumšūnu donoru izvēli. Vairākkārtēju neveiksmīgu IVF gadījumā šī testa izmantošana var kļūt par veiksmīgu atslēgu ceļā uz grūtniecību, jo tas sniedz informāciju par aneiploīdijas izcelsmi un palīdz izvēlēties optimālo metodi, lai iestātos grūtniecība un piedzimtu vesels bērns.

Lai veiktu jebkuru no četrām PGT analīzēm, nepieciešams veikt divus galvenos soļus. Pirmais solis ir biopsijas veikšana embrijam. Otrais solis ir biopsētā materiāla ģenētiskā testēšana laboratorijā.

Biopsija embrijiem tiek veikta 5. vai 6. embriju kultivācijas dienā, kad ir izveidojusies blastocista. Blastocista sastāv no diviem šūnu veidiem – trofektodermas (TE), no kuras tālāk attīstīsies placenta, un iekšējās šūnu masas (ICM), kas vēlāk attīstās par mazuli.

Biopsijas laikā no trofektodermas paņem 3-10 šūnas ģenētiskajai analīzei. Šūnas, kuras tālāk attīstīsies par mazuli, netiek aiztiktas. Rezultāti parasti ir pieejami 7-10 dienu laikā pēc biopsijas. Blastocista tiek sasaldēta uzreiz pēc biopsijas, lai gaidītu analīžu rezultātus. Veselais embrijs pēc tam tiek atkausēts un pārnests sievietes dzemdē.